Skarbi ir ja tu neesi lietas kursā un tev liek gaidīt un atstāj tevi neziņā. Tu sēdi, gaidi un gaidi un nesagaidi, it kā atrodies neērtā situācijā, bet pats vainīgs. Nelien dirsā katram otrajam, atbildi konkrēti, nesarauj sevi akmenī. Man vienalga ka neviens nesapratīs ko uzrakstīju, es saprotu. Man gribas pazust un pēc iespējas ātrāk, prom no šitās miskastes, protams ka būs nedaudz skumji, bet bēdas ar laiku pāriet. Spēks nerodas pats no sevis, tas ir jāiegūst un katrs pats to iegūst savā veidā. Morāli es varbūt esmu sagrauts, pēc pāris teikumiem un vārdiem, ko man nācās dzirdēt, bet kāda starpība, jāturpina savs ceļš un es uz to tiecos. Negaidi izdevību, jo tādas tev ir visu laiku, katra sekunde ir viena izdevība, par sekām šobrīd galīgi nav jāutraucas, visskumjākais ir tas ka tu neatceries savu bērnību, jo tev nav atmiņas kurās var iegrimt un pasmieties kāds šmurgulis tu esi bijis, diezgan skumji. Es nepārdzīvošu, ja izdarīšu ko stūlbu.
PASAULE IR VIENA LIELA MISKASTE
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru